Roka Pagrabs

Queen – Queen II

Queen II tiek dēvēts par grupas smagāko albumu. Visdrīzāk, ka tā arī ir tiesa, tomēr par to galvu lauzīt nav jēgas, labāk jāklausās, ko šie četri vēl jaunie puiši tolaik sadarījuši.

“Father to Son” ir gana smaga kompozīcija ar nedaudz saldākām beigām, kas būtībā zinot iepriekšējo albumu Queen bija diezgan raksturīgi. To pierāda arī “White Queen”, kas pēc struktūras ir līdzīga Queen I iekļautajai “Doing All Right” – lēnā sekcija, tad ātrā, tad atkal lēnā… Es, protams, nesaku, ka tas ir slikti – dziesmas vismaz nav vienmuļas. “Some Day One Day” bija pirmā dziesma, kurā vadošo vokālu dziedāja Braiens Mejs. Tā bija diezgan uz folkmūziku balstīta, izņemot ģitāru solo. ”Loser In The End” dziedāja Teilors. Vislabāk dziesmā patika sākums, kas bija neliels bungu solo. Tāpat kompozīcijā dažbrīd es Teiloru pat nepazinu, jo viņš dziedāja sev neierastā manierē, tomēr pēc tam ik pa laikam iebļāvās arī savā stilā. “The Fairy Feller’s Master-Stroke” ir diezgan esksperimentāla, dažbrīd ar klavierēm, gan ar ērģelēm(visticamāk). “Nevermore” ir vienkārša klavierbalāde, kuru es noteikti vairāk par pāris reizēm gadā neklausītos, jo nekas īpašs tas nav. Baigais šedevrs nav arī “How Funny Love Is”, ko saprata arī pati grupa, tā arī nenospēlējot to nevienā koncertā. “Ogre Battle” jau ir diezgan klausāms ar savu smago un ātro skanējumu un ģitāras “rūkšanu”. Gana jautra bija arī “The March of the Black Queen”. Ja būsi pacietīgs un sagaidīsi beigas(vai arī dziesma tev vienkārši patiks), tās tev atsauks “Bohemian Rhapsody”, kas beidzās(beigsies) diezgan līdzīgi. Tāpat bija arī pabeigta “Seven Seas of Rhye”, kas visdrīzāk arī ir mana mīļākā Queen II dziesma.

Dziesmu tekstu tēmas albumā bija diezgan dažādas – no jaukas fantāzijas līdz diezgan tumšām tēmām. Tomēr šo albumu lieku zemāk nekā pirmo, jo dažas dziesmas likās ne tik labas. Bet slikts tas tik un tā nav.

Vērtējums: 8.0

2 maija, 2009 - Posted by Gundars Latgalovičs | 1974, Queen