Salīdzinot ar spalvaino puišu debijas albumu mūzikas virziens ir palicis tas pats(blūzroks), tomēr šeit tas liekas daudz interesantāks. Skanējums ir palicis arī ātrāks, līdz ar to arī aizmigt, klausoties Rio Grande Mud, būtu diezgan liels grēks. Tomēr pat ar to, ka šis albums ir labāks, tas tik un tā ir samērā vienveidīgs un jau ap vidu šī padarīšana sāk apnikt.  Tāpēc arī šoreiz nevaru izcelt nevienu dziesmu. Ja atkal salīdzinam šo ierakstu ar pirmo albumu, šeit arī ir viena atkāpe no blūzroka – pusbalāde. Kopumā nekas īpašs. Atkal.

Līdz astotniekam pietrūkst.

Vērtējums: 7.5

Gandrīz vai katru dziesmu var raksturot vienādi – vidēja tempa blūzroks. Un pārsvarā šīs dziesmas arī skan vienādi. Vienīgais izņēmums varētu būt “Old Man”, kuru varētu nosaukt par daļēju balādi. Viss pārējais – ta, ta, ta, ta, ta, ta, ta, ta tam, ta, ta, ta, ta, ta, ta, ta, ta tam… Vispār jau man blūzroks iet pie sirds, bet klausoties šo es kārtīgi pārdozēju un labi tas nav. Līdz ar to nevaru ne īpaši izcelt, ne īpaši nopelt kādu dziesmu. ZZ Top diskogrāfiju jau nedaudz zinu, tāpēc nākamajos albumos mani noteikti sagaidīs kas interesantāks. Blūzroks var būt arī interesants, ticiet vai ne.

Priekš pirmā albuma – viduvēji.

Vērtējums: 7.0

Tankiana bijušā grupa System of the Down manī jau labu laiku neizraisa nekādas emocijas, toties viņa soloalbumu gan uzskatu par tiešām lielisku. Sākot jau ar ievadošajām “Empty Walls” un “”The Unthinking Majority” albums norāda savu virzienu – ātrs, agresīvs alternatīvais roks. Pieminēšanas vērta būtu gandrīz jebkura dziesma, bet pašas labākās ir jau divas nosauktās, “Lie Lie Lie” un vienkārši episkā “Sky Is Over”. Iepriekš Tankians, spēlējot SOAD, man likās vienkārši patraks metālists. Ar savu soloalbumu viņš sevi manās acīs ir pacēlis daudz augstāk. Turklāt esmu arī sapratis, ka viņa vokālās dotības ir tiešām teicamas. Tāpēc ceru, ka Sistēma vairs neapvienosies un Tankians izdos vēl daudz soloalbumu. Tā viņam sanāk daudz labāk.

Nav sliktu dziesmu, ir tikai lieliskas. Trešais desmitnieks Roka Pagrabā? Tieši tā.

Vērtējums: 10.0

No grupas zelta laiku sastāva uzaicināts nebija tikai bundzinieks Draidens, bet visi pārējie bija gatavi sanākt kopā un ierakstīt vēl kaut ko. Šis “kaut kas” ir diezgan klausāma mūzika. Dažbrīd gan smird pēc astoņdesmitajiem, kā piemēram “Freedom” – varbūt ne ļoti izteikti, tomēr diezgan velk uz roka balādi, kuru tajā laikā bija pilna pakaļa. Vēl labāks piemērs atnāk, kad skan “Summer Of Love”. Dziesmas nosaukums un tēma atsauc jau tolaik gana seno 1967. gadu, bet pati dziesma ir tipisks astoņdesmito gabals. Nav katastrofa, bet es labāk izvēlos rokenrolīgo “Ice Age”. Klausoties tālāk var atrast arī folka ietekmēto “The Wheel”, “astoņdesmitniekus” “True Love” un “Now Is The Time”, nedaudz kantrī “Too Many Years”, bet Jefferson Airplane diskogrāfiju noslēdz skaistā balāde “Panda”.

Bišķi no tā, kas bija gadiem atpakaļ, bišķi no astoņdesmitajiem, bišķi vēl kaut kas – galu galā pēdējais albums neliek grupai krist pilnīgā kaunā.

Vērtējums: 8.0

Šo ierakstu nevar nosaukt par neko sevišķu. Tā vairs nav ne tuvu “White Rabbit” un “Somebody to Love” līmenim. Mūzika ir laba, bet tā nav nekas orģināls, nekas pārsteidzošs, nekas ārkārtīgi piesaistošs. Psihodēlija arī tā vairs nav – to drīzāk arī varētu saukt par blūzkantrīhārdroku. Īsāk sakot – ne pārāk interesanti. Es arī nevaru izcelt nevienu dziesmu, nav nekā lieliska, viss pārsvarā ir vienmērīgi labs, izņemot kādas divas, kas ir pārāk kantrī. Tomēr, ja kāds man piebāztu pie paura šaujamo un liktu vienu izvēlēties, es nosauktu noslēdzošo ”Eat Starch Mom”, jo tajā ir ļoti klausāma ģitārspēle.

Secinājums speciāli kolēģim no eRoka bloga – kārtējo reizi pārliecinājos, ka kantrī ir [cenzēts]!

Vērtējums: 7.5

Līdzīgi kā “Volunteers”, arī šim ierakstam ir kantrī iesākums, kas gan šoreiz aprobežojas ar vienu dziesmu. Pēc tam seko ātrā “Feel So Good” un episkā “Crazy Miranda”. Atšķirībā no iepriekšējā ieraksta, kurā bija tikai ļoti labas un ļoti sliktas dziesmas, šajā var sastapt arī kaut ko pa vidam. Piemēram, neko neizsakošo “Pretty as You Feel”. Bet šodien man nav noskaņojuma kam īpaši piekasīties, tāpēc izcelšu labo – Slikas “Law Man”(bišķi kantrī, bet gandrīz nemanāmi) un “Never Argue with a German If You’re Tired or European Song”, “Rock and Roll Island” un “War Movie”. Un es nemaz nepieminēšu tādas stulbības kā “Third Week in the Chelsea” un “Thunk”. Nu labi, es to tomēr izdarīju…

…

Vērtējums: 7.5

Kantrī. Es kantrī neklausos. Es kantrī nemīlu. Varētu pat teikt, ka es kantrī ienīstu. Bet šī albuma pirmās trīs dziesmas ir tik piepildītas ar kantrī, ka man  metas nelabi! Kopējo iespaidu par albumu sākums ir novilcis diezgan dziļā bezdibenī, turpinājums sāk augšupceļu. Kārtējais Greisas Slikas meistardarbs “Hey Fredrick”, episkā “Wooden Ships”, iespaidīgā “Eskimo Blue Day”. Tad atkal ir iebāzta kantrī dziesma “A Song for All Seasons”, pēc kuras seko tautasdziesma “Meadowlands”, kuru Slika spēlē uz ērģelēm. Jāsaka, vienkārši skaisti. Un visbeidzot, ieraksta noslēgumā – ātrā un ritmiskā tituldziesma “”Volunteers”, kurā šoreiz nelielais kantrī piesitiens(klavieru dēļ) dziesmu tikai uzlabo. Fantastiks ieraksta nobeigums un principā arī nobeigums slavenākajam grupas sastāvam, jo dziedātājs Balins un bunģieris Draidens pēc šī albuma grupu atstāja.

6  dziesmas- lieliskas un izcilas.  4 dziesmas vienkārši drausmīgas, ne tikai tāpēc ka tas ir kantrī, arī tāpēc ka tās patiešām ir sliktas. Tieši tādēļ neko vairāk par to ko ielieku es nevaru ielikt.

Vērtējums: 7.0

Ievadošā “Lather” ir ļoti dīvaina kompozīja. Izklausās kā nākusi ne no 20. gadsimta, bet daudz senāk. Vēl tajā iekļauti dažādi kliedzieni un DEGUNA SOLO. Par pēdējo komentāri vienkārši nevar būt. Ne tik ļoti, bet savdabīga ir arī “In Time”. Arī nākamajā dziesmā ir folka piesitiens. Tas beidzas ar dziesmām “Star Track” un “”Share a Little Joke”. Pirmo albuma pusi noslēdzošā “”Chushingura” ir vēl viena dīvainība – garš signāls, kas griežas ausīs, papildināts ar citiem skaņas efektiem un šķiet arī ar kokli. Enerģiskā “If You Feel” ievada otro pusi. Pagaidām albums šķiet diezgan labs, potenciālā atzīme pagaidām ir 8.5. Nākamās divas dziesmas liek man domāt, ka šim albumam varēs pienaglot birku “Sliktu dziesmu nav”.  ”Greasy Heart” ir vēl viena lieliska Greisas Slikas dziesma. Ierakstu noslēdz episkā “”The House at Pooneil Corners”.

Skanējums diezgan ieraksts priekš Airplane, kvalitāte arī. Arī 1968. gadā viss ir labi.

Vērtējums: 8.5

Albuma pirmās dziesmas mani īpaši neiepriecina. Nē, patiesībā meloju – improvizāciju pārpildītā “”A Small Package of Value Will Come to You, Shortly” ir diezgan laba. Pēc tam jāgaida līdz piektajai dziesmai “Wild Tyme” lai dzirdētu kaut ko tik labu. Pēc tam to pārspēj “”rejoyce”. Šī albuma mūzika pārsvarā savienojas psihodēlija un folkroks, radot ļoti interesantu miksli. Brīžiem viss liekas eksperimentāls, brīžiem atkal haotisks, vēl dažreiz ļoti haotisks, bet gala beigās nonāku pie secinājuma, ka šis ieraksts ir labs. Ne slikts un ne izcils. Labs. Cik labs, to parādīs atzīme. Ā, vēl neesmu pieminējis tādas dziesmas kā “”Spare Chaynge”, “Two Heads” un arī atlikušās divas, kas ir līmenī. Kā jau Jefferson Airplane.

Sākumā biju vīlies, tagad esmu apmierināts. Greisa Slika turpina dziedāt fantastiski.

Vērtējums: 8.5

Un tās ir ne tikai slavenas. “Somebody to Love” un “White Rabbit” ir ne tikai Airplane augstākais punkts jeb, ja tev patīk labāk, magnum opus, bet tās stāv arī pirmajās rindās rokmūzikā kopumā, par psihodēliju kā tādu nemaz nerunājot. Jau ar pirmo dzirdēšanas reizi Greisa Slika kļuva par manu mīļāko sieviešu vokālisti. Viņas balss apbur un vari nonākt gana sapņainā stāvoklī arī bez narkotikām. Vai to var jebkurš? Nez vai.  Protams, albumā ir arī vēl citas dziesmas un arī starp tām var atrast ļoti labus gabalus. Kaut vai pirmā dziesma “”She Has Funny Cars”, tāpat balādes “Comin’ Back to Me” un “How Do You Feel”. Un viss pārējais, kas palika nepieminēts, arī ir labumlabs.

Ja kāds man prasīs vai esmu lasījis “Alisi Brīnumzemē”, es atbildēšu – esmu dzirdējis “White Rabbit”.

Vērtējums: 9.5